Veselība

Pretstatā psiholoģiskajām kaprīzēm un ieradumiem, atkarība ir viena no lielākajiem cilvēces ienaidniekiem, kas nemanāmi pārņem visu organismu un pakļauj bezierunu kontrolei. Jaunākajos pētījumos atklāts, ka atkarības jau pārņēmušas cilvēkus arī šūnu un gēnu līmenī.

Žurnāliste Dina Bēma izpētījusi, ka cilvēki ieradumus bieži kļūdaini dēvē par atkarību, piemēram, sakot – esmu kļuvis atkarīgs no slēpošanas, šokolādes cepumiem vai zobu balināšanas. Ieradumi var apgrūtināt sadzīvi, tomēr nav pielīdzināmi atkarībai šā termina medicīniskajā izpratnē.

„Ieradumi ir dzīves stila noteikti un samērā nekaitīgi, bet, piemēram, narkotisko vielu atkarība, kuras izpausme ir ar gribu un saprātu nepārvarama tieksme uzņemt vielu, jau ir diagnoze.”

Sarunā ar Latvijas Universitātes Cilvēka un dzīvnieku fizioloģijas katedras vadītāju Juri Aivaru, Dina Bēma noskaidrojusi, ka sākumā ieradumu un atkarību izpausmes var šķist līdzīgas. „Abos gadījumos ir tieksme gūt apmierinājumu, tomēr atkarības gadījumā tā kļūst nepārvarama, uzņemtās devas tiek palielinātas un cilvēks vairs nespēj objektīvi novērtēt savu rīcību. Turklāt smadzenēs pakāpeniski veidojas deģeneratīvas, pašpastiprinošas un neatgriezeniskas pārmaiņas,” pastāstīja Juris Aivars.

Atkarības spēj pārņemt cilvēku prātus, jo iedarbojas uz funkcionāli saistītu apvidu kopumu galvas smadzenēs, ko dēvē par atalgojuma sistēmu. Tā nodrošina izdzīvošanu, jo motivē cilvēku veikt dažādas aktivitātes ar mērķi saglabāt veselību un dzīvību, pilnveidot sevi, nodrošināt sugas saglabāšanu un paaudžu pēctecību.

„Neironi smadzeņu zemgarozas centros un pieres un deniņu daivu apvidū saziņai izmanto dažādas ķīmiskas vielas, starp kurām dominē serotonīns un dopamīns. Atkarību izraisošās vielas, iejaucoties smadzeņu iekšējā saziņā, izraisa divus efektus. Viens no tiem ir nepamatots atalgojuma centru uzbudinājums, kas izpaužas kā eiforija, intereses zudums par savu un līdzcilvēku labklājību, vēlme šo sajūtu turpināt bezgalīgi. Otrs ir organisma izdzīvošanas funkciju vadības centru darbības traucējumi, ieskaitot neironu un to savienojumu neatgriezenisku deģenerāciju,” raksta Dina Bēma „Ilustrētās zinātnes” speciālizdevumā „Atkarības zem lupas”.

Atkārtoti lietotas kaitīgās vielas atstāj paliekošu ietekmi uz smadzenēm un var kļūt par atalgojuma sistēmas “valdnieku”, sliktākajā gadījumā izslēdzot pat citas cilvēka dzīvībai nepieciešamas aktivitātes. Tā rezultātā cilvēks nonāk tā saucamajā atkarības aplī.