Veselība

Senindiešu ezoteriskā psiholoģija ir viena no zinātnēm, kas cilvēka sarežģīto sastāvu ir izpētījusi un izpratusi daudz smalkāk nekā citas, tāpēc tā līdztekus redzamajam fiziskajam ķermenim izdala vēl trīs neredzamos cilvēka ķermeņus – astrālo, mentālo un ēterisko.

Teozofiskās mācības par cilvēku uzskata viņu par sarežģītu, nemitīgai attīstībai pakļautu būtni, kuras iedabas viena daļa ir jau izpausta, taču otra daļa – neredzamā – vēl atrodas slēptā stāvokli.

Cilvēka apziņa var noteikti darboties tajā vai, citā Visuma sfērā atkarībā no tā, kādā mērā šīs sfēras vibrācijas viņu sasniedz. To izprast palīdzēs piemērs ar stīgu. Mēs zinām, ka stīga skanēs atbilstoši notij, t. i., ar notij atbilstošu svārstību skaitu, garumu un augstumu, bet tā klusēs, kad vis apkārt šalkos vai vesela skaņu gūzma, ko radīs citas, tai neatbilstošas stīgas. Tas pats attiecas arī uz dažādiem matērijas stāvokļiem, katrs no tiem atsaucas vienīgi uz šim stāvoklim atbilstošām vibrācijām.

Pašreizējā attīstības pakāpē cilvēks īsti kompetents ir tikai fiziskā jomā, tāpēc ka vienīgi viņa fiziskais ķermenis, visu viņa fizisko sajūtu pārvadītājs, ir pilnīgi attīstīts. Lai gan pašreizējā attīstības pakāpē cilvēks nepārzina dzīves astrālo un mentālo sfēru, viņš tomēr dzīvo tajā ikreiz, kad jūt, domā un kad viņam rodas iedvesma.

Un, jo spēcīgākas ir viņa izjūtas un domas, jo pilnīgāk viņa apziņa pārceļas no fiziskās sfēras astrālajā — jūtu pasaulē vai mentālajā — domu pasaulē. Mēs zinām: karavīrs kaujā, kad viņa apziņa degtin deg cīņas kaismē un ir tālu prom no fiziskās sfēras, nemana savus ievainojumus; tikai tad, kad satraukums rimis un apziņa atgriežas fiziskajā vidē, viņš sāk just sāpes ievainotajā vietā. Vai iedomāsimies filozofu, kurš risina kādu abstraktu problēmu: viņam ir svešs jebkurš fizisks vai astrāls pārdzīvojums, viņa apziņa visnotaļ pārceļas domu sfērā, viņš abstrahējas no materiālās un emocionālās dzīves un visu savu uzmanību veltī domu sfērai, t. i., darbojas mentālā plāksnē.

Tā cilvēks vienlaikus dzīvo trīs pasaulēs: fiziskajā, astrālajā un mentālajā, turklāt te viena, te otra, te trešā viņa sarežģītās iedabas daļa pamīšus tiek rosināta darbībai.

Teozofija cilvēkā saskata septiņas sākotnes un sadala tās divās grupās: viena aptver trīs augstākās sākotnes, bet otra — četras zemākās.

Pirmā grupa, ko nosauc par augstāko Triādi, ir nemirstošās cilvēka iedabas daļa, nemirstīgā individualitāte, kas saglabājas cauri Visām pārdzimšanām, kristiešu terminoloģijā — gars; četras zemākās sākotnes sastāda viņa mirstīgo, pārejošo iedabu, pēc kristiešu ieskatiem — «dvēseli» un «miesu». Šo dalījumu «miesā», «dvēselē» un «garā» pieņēmis apustulis Pāvils, kā arī kristiešu filozofija, bet ikdienas priekšstatos kristieši tos vulgarizējuši; viņi jauc «dvēseli» ar «garu» un bieži vien lieto vienu jēdzienu otra vietā, un tā nu cilvēka iekšējās dzīves izpratnē rodas juceklis.

Senindiešu ezoteriskā psiholoģija, ko pieņēmusi Teozofija, cilvēka sarežģīto sastāvu izprot daudz smalkāk un to iedala šādi:

1. fiziskais ķermenis (Sthūlabhūta), kas kalpo par visu cilvēka fizisko funkciju pārvadītāju;

2. ēteriskais ķermenis (Lingašarīra), dzīvības spēka (Prānas) nesējs un pārvadītais;

3. astrālais ķermenis (Kāmarūpa), kaislību un vēlmju pārvadītājs;

4. mentālais ķermenis, domas ķermenis (zemākais Manass), visu ar smadzeņu palīdzību notiekošo domāšanas procesu pārvadītājs.

Šie četri ķemeņi ir cilvēka zemākā, pārejošā sākotne. Cilvēka augstākā, nemirstīgā Triāde sastāv no

5. tīrā prāta jeb intuīcijas (augstākā Manasa);

6. garīgās sākotnes (Budhi);

7. dievišķās sākotnes, nemirstīgā Es (Ātmā).

 

Avots: Bērzkalne I. Cilvēks – viņa redzamais un neredzamais sastāvs, 1995

Ilustrācija:fromthealphatotheomega.com