Raksti

Saprotot, kā sievietes pašas visbiežāk rīkojas strīdu laikā, iespējams mazināt negatīvās emocijas un novērst nesaskaņas ģimenē. Sievietes, izlasot visizplatītāko sieviešu kļūdu sarakstu, varēs secināt, ko darot un sakot viņas tikai pasliktina situāciju un veicina konflikta attīstību.

1.Balss pacelšana un izteikti emocionāls tonis — apvainojošs, žēlabains, izsmejošs, sarkastisks. Mēģiniet apvaldīt savas emocijas.

2.Retorisku jautājumu uzdošana, piemēram, “Kā tu varēji teikt, ka ...” nevis tiešs paskaidrojums, kas patīk vai kam var piekrist. Piemēram, “Es saprotu un piekrītu, ka..., taču...”.

3.Vīrieša teiktā interpretēšana, mainot sarunas tēmu un paužot savas izjūtas: “Esmu dusmīga, ka...” Strīdoties vienmēr labāk atkārtot to, ko viņš ir teicis: “Vai tu domā, ka ...”

4.Vispārināta žēlošanās, nevis konkrēti priekšlikumi: “Tu vienmēr tikai skaties televīziju” vai “Mēs nemaz nepavadām laiku kopā.” Sievietei jāformulē savas vajadzības apmēram šādi: “Es gribētu, lai mēs kopā izdarītu...”, “Aizbrauksim uz pilsētu” vai “Izplānosim, uz kurieni šonedēļ aiziesim.”

5.Koncentrēšanās uz sūdzībām, nevis uz to, ko viņa vēlas. Tā vietā vīrietis ir jāuzskata par risinājumu, nevis problēmu: “Es patiešām gribētu...” vai “Vai tu varētu...” nevis “Man nepatīk, kad...”

6.Cerības, ka viņš reaģēs kā sieviete, nevis vīrietis. “Vai tu esi pie pilnas saprašanas?”, “Kāpēc tu nevari izrunāties no sirds?” vai “Kāpēc tu neesi ar mani atklāts?” Šādas kritiskas piezīmes ignorē Marsa/Veneras pamatatšķirības. Daudz produktīvāka ir atšķirību atzīšana: “Es saprotu, ka tev ir grūti par to runāt...” vai “Es zinu, ka gribi atrisināt problēmu...”

7.Salīdzināšana ar kādu citu vai to, kāds viņš bijis agrāk: “Tu biji daudz iejūtīgāks” vai “Neviens cits, ar ko satikos, tā neda­rīja.” Tā vietā jānovērtē tas, ko viņš dara: “Man patīk, ka tu...”

8.Strīda sākšana, izsakot krājušās izjūtas: “Tu nekad nepalī­dzi” vai “Tu vienmēr atstāj izlietnē netīros traukus.”

9.Nepārtraukta runāšana, nedodot partnerim iespēju izteikt savu viedokli.

10.Cerības, ka partneris liks jums justies labi, nevis pašai uz­ņemoties atbildību par savu labsajūtu: “Nu, tāpēc jau es ne­jūtos labāk.” Tā vietā jums būtu jāpalīdz sev pašai: “Es tagad papūlēšos vaiga sviedros, kā panākt atslābināšanos...”

11.Pretestības izrādīšana, sakot “Es jūtos tāpat kā tu...” vai “Tu liec man justies...” Tā vietā atbildiet: “Tātad tu saki, ka...”

12.Vecu lietu atcerēšanās, lai pierādītu savu viedokli: “Tieši tā­pat es jutos, kad tu...” Neuzkuriniet strīdu, izmantojot kā ieroci savu emocionālo atmiņu.

13.Nevēlēšanās piedot, pirms viņš nemainās, neatvainojas vai pietiekami ilgi necieš. Ja sapratīsit partnera vajadzības, tas nodrošinās to, ka spējat būt augstsirdīga savā mīlestībā. Cerī­bas, ka partneris mainīsies, pirms pati nepasakāt, ko vēlaties, padara partnera pozitīvo izmaiņu sākšanu vēl grūtāku. Runājot un palūdzot, ko vēlaties, ir daudz efektīvāks ceļš nekā pasīvas cerības, ka partneris mainīsies.

14.Prasību noteikšana, nevis priekšrokas došana: “Tas tev jā­dara tā” vai “Tev nevajag tā darīt.” Tā vietā to pašu var pateikt, norādot, kam jūs dotu priekšroku: “Es vēlētos, lai tu darītu tā” vai “Kad es to daru, man tā iznāk vislabāk. Vai tu nepamēģi­nātu tāpat?”

Ilustrācija: sxc.hu