Nauda

Mūsdienu vadības teorijā parādījies jauns jēdziens – „antivadītāji”, ar kuru tiek apzīmēti tie vadošie darbinieki, kuri nespēj veidot kvalitatīvu komunikāciju ar viņu padotībā esošajiem darbiniekiem un virzīt viņu darbību uz organizācijas mērķu sasniegšanu. Ģenerālis, intrigants, tehnokrāts, augstmanis – tie ir tikai daži no antivadītāju tipiem.

Ne visiem, kuri ieņem augstus amatus un padotībā ieguvuši lielas un mazas darbinieku komandas, šūpulī ieliktas spējas un dotības kļūt par labiem vadītājiem. Jau piektajā gadsimtā pirms mūsu ēras izcilais un ietekmīgais Atēnu valstsvīrs, orators un ģenerālis Perikls rakstīja:

māksla vadīt cilvēkus ir pati grūtākā un augstākā no visām mākslām.

Nereti cilvēki, kuriem nav atbilstošas izglītības, zināšanu vadības teorijā un arī praksē izdevies apgūt vadības mākslu un nodibināt labas attiecības ar saviem darbiniekiem, no vadītājiem pārvēršas par tā dēvētajiem antivadītājiem.

Lai nekļūtu par antivadītāju, jāizvairās no vairākām būtiskām iezīmēm, kas piemīt visiem antivadītāju tipiem – nekompetences darba jautājumos un nozares jaunākajās attīstības tendencēs, bezatbildības un vienaldzības pret padotajiem, pārlieku izteikta egocentrisma, kam darba un lietišķajā vidē nu nekādi nav vietas, no birokrātisma un kļūšanas par „burta kalpu”, kā arī no augstprātīgas un pat nievājošas attieksmes pret līdzstrādniekiem.

Vadības teorijā izdalīti vairāki antivadītāju tipi:

• „ģenerālis” – autoritārs vadītājs, kurš darbojas pēc shēmas „rīkojums- izpilde” un uzskata, ka mērķis attaisno jebkurus līdzekļus. Viņa vadīšanas stils ir diktatorisks, viņš necieš iebildumus, padotos neuzklausa un viņu priekšlikumus neņem vērā;
• „augstmanis” – vadītājs arī pārlieku lielām ambīcijām, vēlmi izrādīties un gūt novērtējumu. Viņa attiecībās ar padotajiem vērojams „kundziskums” un augstprātība, bet darbinieku tēlotā labvēlība un pazemība tiek atalgota ar īpašām „dāvanām”;
• „pelēkais” jeb konformists (no latīņu valodas – „conformis” – līdzīgs, atbilstošs) šī antivadītāju tipa darbības „credo” – bezierunu pakļautība viņu augstākajiem priekšniekiem pat tad, kad tas ir pretrunā skaidrajam saprātam un nav labvēlīgi viņa pakļautībā esošajiem darbiniekiem. Savus padotos neaizstāv un gaida, kad visas problēmas atrisināsies pašas no sevis;
• „sīkumainais” – parasti neuzticas saviem darbiniekiem, vienmēr darba jautājumos cenšas iedziļināties visos sīkumos. Bieži aizmirst galvenos uzņēmuma mērķus un darbinieku tiešos pienākumus, jo ir pārlieku aizņemts ar nepārtrauktu savas darbības imitāciju un izlikšanos, ka ir ļoti aizņemts un pārslogots.
• „intrigants” (no latīņu valodas – „intricare” – slepena, viltīga rīcība) šis antivadītāju tips ir nespējīgs pozitīvi ietekmēt kolektīva darbību, jo galvenais, kas darba ikdienā nodarbina viņa prātu ir intrigas, baumas, regulāra sazvērestību teoriju ģenerēšana. Komunikācija ar padotajiem tā tiek balstīta uz baumām, kā rezultātā rodas konflikti, padotie tiek „lutināti” ar nepelnītiem sodiem un citām pārestībām no vadītāja puses;
• „tehnokrāts” (no grieķu valodas – „technēcratos” – meistarības vara) viņš uzskata, ka kolektīvs jāvada pēc tehniskā racionālisma principiem un jebkurš cilvēks ir tikai „skrūvīte” organizācijas mehānismā. Viņš uzskata, ka darbiniekiem nedz nav savu interešu, nedz vajadzību. Savu darbu orientē tikai uz īslaicīgiem ieguvumiem un rutinētu kārtību, bez plaša domu lidojuma un jaunām idejām.
• „infantilais” (no latīņu valodas – „infantilis” – bērnišķīgais) šī antivadītāju tipa pārstāvji ir kā marionetes citu uzņēmuma darbinieku un vadītāju rokās. Viņiem nav savu uzskatu, pozīcijas, viņi nav spējīgi pieņemt patstāvīgus lēmumus, risinājumus. Parasti strādā noteiktu cilvēku vai grupu interesēs un par saviem padotajiem neliekas ne zinis.

Ilustrācija: aks-blog.com