Ticība

Hinduisms ir vecākā un daudzpusīgākā no lielajām pasaules reliģijām, un tajā atrodamas teju visas cilvēcei pazīstamās reliģiskās izpausmes formas, sākot ar dabas dievību pielūgsmi un politeismu un beidzot ar filosofiski izsmalcinātu monoteismu un ticību, ka pastāv universāls pasaules likums.

Indijas tradicionālo reliģiju dēvē par brahmanismu vai hinduismu. Patlaban abus jēdzienus izmanto kā sinonīmus, taču to izcelsme ir atšķirīga. “Brahmanisms” ir pašas reliģijas piekritēju dots apzīmējums; vārds atvasināts no indiešu priesteru kastas nosaukuma “brāhmani” jeb “bramini”, un ar to apzīmē indiešus, kuri atzīst bramīnu un viņu paustās mācības autoritāti kā savu reliģiju.

Vārds “hinduisms” sākotnēji bija svešinieku dots apzīmējums šai reliģijai – musulmaņu ienācēji Indijā darināja to no Indas upes vārda un šādi dēvēja visus indiešus, kas nebija pieņēmuši islāmu. Pašlaik hinduismam pasaulē ir aptuveni 900 miljonu sekotāju.

Jēdziena “brahmanisms” vēsture sākas apmēram ar 1000. g. p. m. ē., kad bramīnu priesteri ieguva vadošo lomu sabiedrībā, savukārt vārds “hinduisms” var tikt attiecināts arī uz autohtono seno indiešu reliģiju, kas galvenokārt izpaudās kā dabas spēku godināšana.

Hinduismam raksturīga daudzpusība gan reliģiskā, gan sociālā ziņā. Tā ir ārkārtīgi radoša reliģija, kas spēj pielāgoties jauniem apstākļiem. Hinduisma kopsaucējs un satvars ir nevis kāds dibinātājs vai svētie raksti, bet gan nepārtraukta attīstība no senatnes līdz mūsdienām. Paši indieši dēvē savu ticību par “mūžīgo reliģiju” (sanatāna dharma) un uzskata, ka visos laikos bijuši gudri vīri un reliģijas skolotāji, kas dažādā formā sludinājuši savu mācību.

Reliģijas pētnieks Helmūts fon Glāzenaps uzskata, ka hinduismam ir trīs galvenās īpatnības: tā ir “izveidojusies”, nevis īpaši dibināta reliģija, tai nav striktas dogmatikas, un tā ir izteikts Indijas fenomens.

Hinduisti tic, ka pasaule ir mūžīga un pastāvīgi atjaunojas; tieši tālab hinduistu skatījumā pasaulei nav absolūta sākuma, nepastāv arī vēsturiski vienreizējs pestīšanas process. Šīs reliģijas centrā neatrodas vēsturiska personība, kas paustu atklāsmi, tālab dažādas uzskatu sistēmas un kulti principā ir līdzvērtīgi. Tā kā hinduismā nepastāv visiem saistoša dogmatika, tas neprasa, lai tā piekritēji pieturētos pie noteiktas ticības. Ticīgais var izvēlēties personisku dievu radītāju vai arī pakļauties bezpersoniskam pasaules likumam. Tikpat dažādi ir pestīšanas sasniegšanas paņēmieni.

Taču ticība nekādā gadījumā nav abstrakcija, un parasti tā saistīta ar noteiktu uzskatu kompleksu: pieņēmumu, ka Visums ir vienots veselums, ka tā kārtību nosaka pasaules likums (dharma), ka uz zemes šī kārtība izpaužas kā strikta sabiedrības organizācija (kastu sistēma) un rituāli Šķīstības likumi.

Hinduisms neuztiepj vienotus metafiziskus vai reliģiskus uzskatus, toties uzsver pasaules likuma vispārējo iedarbību, kas nereti tiek izprasta arī kā prasība pēc ti­kumiskas rīcības. Būtiska iezīme ir cēloņu un seku kopsakara likums jeb mācība par karmu, kā arī ideja par ciklisku pār­dzimšanu un ciklisku laika maiņu jeb jugām.

Avots: Lavrentjeva E. Hinduisms 90 minūtēs, 2007; Hatšteins M. Pasaules reliģijas, 2008.

Ilustrācija: lokpriya.com