Ticība

Muhameds, veiksmīgs un cienījams karavānu vadītājs, bija 40 gadus vecs, kad reiz kādā alā netālu no Mekas redzēja sapni erceņģeli Gabriēlu. Eņģelis sniedza viņam grāmatu, pavēlēdams lasīt un sludināt cilvēkiem Dieva vēsti. Vēlāk Muhameds nodibināja vienu no pasaulē lielākajām reliģijām – islāmu.

Sākumā Muhameds sapņiem, kuros parādījās erceņģelis Gabriēls, pretojās, jo domāja, ka velns cenšas viņu apmuļķot, taču, kad vīzijas atkārtojās, viņš pēc ilgas iekšējas cīņas piekrita pravieša sūtībai un sāka sprediķot un sludināt savā dzimtajā pilsētā Mekā. Tomēr drīz vien bagātie Mekas pilsoņi piespieda viņu izceļot uz Medīnu.

Muhameds bija islāma dibinātājs, pravietis (an-nabi) un Dieva sūtnis (rasūl allāh), tomēr viņš pats uzskatīja sevi nevis par jaunas reliģijas dibinātāju, bet par cilvēku, kam lemts pilnveidot vienīgo patieso monoteistisko reliģiju, kas pasludināta jau laiku sākumos.

Muhameds ir dzimis Mekā ap 570. Gadu. Agri zaudējis vecākus, viņš atrada pajumti sava tēvoča Abū Tāliba (pravieša brālēna, 4. halīfa Alī, tēvs) namā. Jaunībā Muhameds ganīja lopus tuksnesī, bet 25 gadu vecumā kļuva par karavānu vadītāju, kalpodams bagātai atraitnei Hadīdžai, kas vēlāk kļuva par Muhameda sievu, kaut bija krietni vecāka.

Muhameds nereti pavadīja karavānas uz Sīriju, kur tolaik ciešā tuvībā bija sastopamas dažādas kultūras un reliģijas. Sīrijā viņš pirmo reizi saskārās ar ebreju un kristiešu reliģijām, kā arī ar tā dēvētajiem “hanīfiem”. Hanīfi meklēja Dievu un, cenzdamies pārvarēt seno arābu politeismu, mācīja, ka jātic vienam vienīgajam Dievam.

Apmēram 40 gadu vecumā Muhameds piedzīvoja savu pirmo atklāsmi. Korāna senākā sūra vēsta, ka Muhameds redzēja sapnī eņģeli Gabriēlu, kas sniedzis viņam grāmatu un pavēlējis lasīt.

Sapnī Muhameds mēģinājis pretoties, taču eņģelis piespiedis viņu paklausīt. Pamodies viņš jutis, ka “raksts ir ierakstīts viņa sirdī”.

Enģelis Gabriēls pasludināja, ka Muhameds ir Dieva pravietis, taču Muhameds, dzirdot šo vēsti, jutās nomākts un bezpalīdzīgs.

Dziļi satriekts, viņš vispirms meklēja vientulību un ap 610. gadu Muhameds pirmo reizi publiski uzstājās Mekā, kauninādams un pamācīdams savus klausītājus un nosodīdams tikumu pagrimumu, izvairīšanos no reliģijas diktētajiem pienākumiem un vienaldzību pret līdzcilvēkiem. Kā īsts sabiedrības reformators Muhameds aicināja dzīvot Dievam tīkamu dzīvi un sludināja stingru monoteismu, apgalvodams, ka Mekas Kaabas jeb seno arābu politeistiskās svētnīcas valdnieks ir tikai viens Dievs – Allāhs.

Ar laiku Muhameds kļuva aizvien nepiekāpīgāks. Bagātie Mekas iedzīvotāji sākumā uzskatīja viņu par miera traucētāju, taču pamazām sāka baidīties, ka šis sludinātājs var apdraudēt viņu ierasto dzīvesveidu. Ne vienu reizi vien Muhameds kļuva par upuri apmelošanas un izsmiekla kampaņām, ko mēdza rīkot ne tikai Mekas arābi, bet arī ebreji un kristieši.

Galu galā Muhameds un viņa sekotāji tika izraidīti no Mekas. Konflikts ar Mekas iedzīvotājiem izvērsās atklātā naidā, tomēr Muhamedam izdevās iegūt arī daudzus jaunus sekotājus. 622. Gadā Muhameds un viņa sekotāji devās uz Medīnu, un izceļošana uz Medīnu ir islāma laika skaitīšanas sākums.

Avots: Hatšteins M. Pasaules reliģijas, 2008.

Ilustrācija: Turku miniatūra – Ercenģelis Gabriēls nes vēsti Muhamedam, angelfire.com.