Ticība

Bahai ticība ir visjaunākā no pasaules neatkarīgajām reliģijām. Kopš saviem neskaidrajiem sākumiem 19. gadsimta vidū Irānā, mūsdienās tā ir izplatījusies ikvienā pasaules daļā un nodibinājusi savas administratīvās institūcijas vairāk nekā divsimts neatkarīgās valstīs.

Jaunā ticība ir atšķirīga reliģija, kas balstās vienīgi uz sava dibinātāja Bahāullā mācībām. Tā nav kults, reformējoša kustība vai sekta kādas citas ticības ietvaros, nedz arī tikai filozofiska sistēma. Tā arī nav mēģinājums radīt jaunu reliģiju apvienošanas un samierināšanas ceļā, savācot dažādas mācības, kas izvēlētas no citām reliģijām.

Arnolds Toinbijs (Arnold Toynbee) uzskata, ka Bahai ticība ir patstāvīga reliģija, kas ir līdzvērtīga islāmam, kristiānismam un citām pasaulē atzītām reliģijām.

Sākumā ir svarīgi atzīmēt Bahai ticības galveno priekšstatu: cilvēces vienotību. Bahāullā galvenais vēstījums ir, ka pienākusi diena, lai cilvēci apvienotu vienā globālā ģimenē. Viņš apgalvo, ka Dievs ir iedarbinājis vēstures spēkus, kas visā pasaulē rada atziņu, ka cilvēce ir vienota, īpaša dzimta. Šis vēsturiskais process, kurā, kā cer bahājieši, viņu ticībai ir galvenā loma, būs saistīts ar globālas civilizācijas rašanos.

Bez šīs elpu aizraujošās iztēles, Bahai ticība īpaši saista reliģijas vēstures studentu interesi. Tas ir tādēļ, ka ir viegli pieejami empīriski dati. Būtu grūti vai varbūt neiespējami skaidri noteikt tos impulsus, kas radīja un attīstīja kādu no pasaules agrākajām svarīgākajām reliģijām. Budas mācību rakstura izskaidrojums, Jēzus dzīves patiesie notikumi, ēra, kurā dzīvoja Zaratustra, viņa ietekme, pat "Krišnas" vēsturiskās eksistences pamatojums – tās visas, šķiet, paliek neatrisināmas problēmas. Materiāli par Muhameda dzīvi un personību ir vairāk pieejami, bet pat šeit valda diskusija par daudziem būtiskiem sīkumiem.

Bahaisms nav kādas citas reliģijas sekta; tā ir savrupa reliģija, un tai ir tāds pats statuss kā citām atzītām reliģijām.

Edvards Grenvils Brauns (Edward Granville Browne), ievērojams Kembridzas orientālists, bija viens no pirmajiem rietumu vēsturniekiem, kuru ieinteresēja Bahai vēsture. Pēc Brauna domām, tai laikā maz pazīstamā ticība deva vienreizēju iespēju sīki izpētīt, kā rodas jauna un neatkarīga reliģija.

Viņš sacīja: "...jo šeit viņam (reliģijas studentam) ir iespēja apcerēt tādas personības, kas laika gaitā kļūst par varoņiem un pusdieviem, kurus mīts un izdomājums vēl nav aptumšojis; sakrītošu un neatkarīgu liecību gaismā viņš var aplūkot vienu no tiem dīvainajiem sajūsmas, paļāvības, kvēlas uzticības un nevaldāmas varonības – vai, ja gribat, fanātisma uzliesmojumiem, ko mēs mēdzam saistīt ar cilvēces agrīno vēsturi; vārdu sakot, viņš var kļūt par liecinieku ticības piedzimšanai, kas noteikti izcīnīs vietu starp pasaules lielajām reliģijām."

To pašu apgalvo mūsdienu apskata autori ārpus Bahai kopienas. Kā neviena cita reliģija Babi – Bahai kustība sagādā reliģijas vēsturniekam nenovērtējamus avotus, lai pētītu tās izcelsmi un attīstību. Tam ir vismaz divi iemesli. Pirmkārt, Bahai ticība ir visjaunākā reliģija. Citas reliģijas sākās pirms simtiem vai tūkstošiem gadu. No tā saucamajām vienpadsmit pasaules svarīgākajām mūslaiku reliģijām tikai islāms un sikhisms ir gadsimtu veci: citas – hinduisms, budisms, džainisms, taoisms, konfuciānisms, šinto, zaratustras un jūdu ticība, kā arī kristiānisms ir tūkstošiem gadu vecas.

Bahai ticība radās tikai pagājušajā gadsimtā (1844.gadā), un tikai kopš 1963.gada tā, iespējams, ir sasniegusi savas izveidošanās pēdējo pakāpi, kas, starp citu, padara patreizējo laiku par visvairāk noderīgu, lai pētītu tās attīstību. Tāpēc Bahai ticība ir mūslaiku reliģija un, protams, ir vairāk pieejama izpētei un izpratnei nekā vecākas reliģijas.

Avots: Hečers V., Martins D. Bahai Ticība – Jaunās vispasaules reliģijas asni, 2004.

Ilustrācija: wikipedia.org