Raksti

Cilvēces vajadzība pēc psiholoģijas zināšanām radusies jau ļoti sen. Pirmais psiholoģijas zināšanu attīstības etaps jau Senajā Grieķijā parādīja cilvēku vēlmi apzināt savu iekšējo dziļāko pasauli. Dvēseles un psihes noslēpumus centās izpētīt Platons un citi lielie domātāji.

Pašos pirmsākumos psiholoģiskās zināšanas attīstījās filozofisko zināšanu sistēmā. Sengrieķu domātāju Platona, Dēmokrita, Aristoteļa un citu lielo domātāju darbos cilvēka iekšējā pasaule tika apzīmēta ar jēdzienu "dvēsele" (psychē).

Platons mēģināja apjēgt dvēseles un miesas problēmas, dvēseles "sastāvu". Savos darbos "Fedons", "Dzīres", "Par valsti", apskatot dvēseles un miesas atšķirības ideju. Dvēsele Platona skatījumā ir matērijas un idejas savienojuma rezultāts.

Dēmokrits aizstāvēja domu, ka viss pasaulē sastāv no diviem pirmsākumiem – esamības (nedalāmie atomi) un neesamības (tukšums). Pirmsākumi ir atomi, nedalāmi, jūtām nepieejami, dažādi pēc lieluma, formas un kustības. Dvēsele arī sastāv no apaļiem, gludiem un ārkārtīgi kustīgiem atomiem, kas izvietoti pa visu ķermeni, kustas paši un veicina ķermeņa daļu kustību, līdz ar to kļūstot par miesas dvēseli. Dvēsele ir miesas dzinējs. Kad miesa mirst, izirst, arī dvēseles atomi un tiek izkaisīti tukšumā, dvēsele ir mirstīga un aiziet bojā kop ar miesu.

Platona skolnieks Aristotelis izveidoja mācību par dvēseli traktātā "Par dvēseli". Viņš savienoja Platona ideālistiskās idejas ar Dēmokrita materiālismu. Dvēsele iedzīvina miesu, galvenais dvēseles orgāns sirds, smadzenes "dzesē" asinis un regulē un vada dvēseles kustību. Aristotelis atzina dvēseles iespēju atstāt miesu un atgriezties tajā. Pēc nāves dvēsele neiznīkst, bet atgriežas ētera telpa. Līdz 16.gadsimtam visas psiholoģiskās zināšanas tika uzkrātas un apspriestas Aristoteļa teorijas skatījumā.

Termins "psiholoģija" radās 1590. gadā no vācu mācītāja R. Hokleniusa darba – teoloģisks pētījums par dvēseli "Psiholoģija".

Arī tulkojot no sengrieķu valodas „psiholoģija” ir mācība par dvēseli (psyhē – dvēsele, logos — vārds, mācība).

Vēlāk Dekarts izstrādāja mācību par apziņu, arī filozofijā tas bija kā jauns etaps mācībā par apziņu kā cilvēka iekšējo pasauli. Pēc Dekarta domām apziņa ir cilvēka iekšējā pasaule, kuru var iepazīt tikai pašnovērošanas ceļā, kura eksistē pēc saviem īpašiem likumiem un ir pretstatā visai materiālajai pasaulei, un saikni starp apziņu un miesu nodrošina reflekss.

Darbā "Dvēseles kaislības Dekarts apskata apziņas struktūra un tās darbības mehānismi. Dekarts ievieš "dzīvnieku garu", kas pārvietojas cilvēka ķermenī pa nervu caurulītēm, tāpēc dvēsele ir savienota ar visu ķermeni. Visvairāk apziņa "dzīvo" cilvēka smadzenēs, to dziļumā, no kurienes tiek vadīt visi "dzīvnieku gari". Šī Dekarta ideja ir priekštece mācībai par cilvēka bezapziņu (zemapziņu).

Ilustrācija: wikipedia.org