Raksti

Vācu psihoterapeita Berta Hellingera sistēmas terapija nav kārtējā abstraktā teorija, bet gan ir daudzu gadu praktiskā darba ar cilvēkiem rezultāti. Berta Hellingera sistēmas terapiju var risināt tādas cilvēku problēmas, kas vēl desmit gadus atpakaļ bieži vien iedzina strupceļā pat vispieredzējušākos psihoterapijas speciālistus. Visā pilnībā viņa atklājumus droši vien izvērtēs tikai nākošajā psihoterapeitu paaudzē.

Mūsdienu psiholoģijā un psihoterapijā Berts Hellingers ir īpaša, pazīstama personība. Viņa atklājumi par tālāk nodotajām jūtām turpmākajām paaudzēm, par to, kā cilvēku iespaido dažāda veida sirdsapziņa (bērna, personīgā, ģimenes, dzimtas), par galveno likumu, kas vada cilvēku savstarpējās attiecības, noformulēšana, ierindo viņu starp tādiem cilvēku psihes izpētes meistariem, kā Z.Freids, K.Jungs, F.Perlzs, J.L.Moreno, S.Grofs u.c.

Berta Hellingera izstrādātās Sistēmfenomenoloģijas uzskati nav pretrunā ar citām terapeitiskajām pieejām, teiksim, tādām kā psihoanalīze, Junga analīze, geštaltterapija, psihodrāma, NLP un citas, tie viena otru tikai papildina un bagātina.

Ar kādām tad problēmām strādā Hellingera metode? Pirmkārt jau, ar tādām jūtām, ko persona ir pārņēmusi – noraidītām, nepieņemtām, līdz galam nepārdzīvotām, sabiedrības aizliegtām vai nobloķētām jūtām, ko kaut kad ir izjutuši mūsu senči- tie, kas dzīvojuši iepriekšējās paaudzēs.

Šīs jūtas ģimenes sistēmā glabājas kā tādā „informācijas bankā” un vēlāk var parādīties viņu bērnos, mazbērnos, reizēm pat mazmazbērnos. Cilvēks šo jūtu dabu neapzinās, viņš tās uztver kā savas personīgās, jo bieži vien to „laukā” izaug, tās tiek uzņemtas ar mātes pienu. Un, tikai kļūstot pieaugušiem, mums sāk parādīties aizdomas, ka te viss gan nav gluži tā, kā tam vajadzētu būt.

Piemēram, kaut kādu apstākļu dēļ sievietei agri ir nomiris vīrs, viņa skumst pēc tā, bet savas skumjas klaji neizrāda, jo domā, ka tādējādi sarūgtinās bērnus. Vēlāk šīs izjūtas var pārņemt kāds no viņas bērniem vai pat mazbērniem. Un šīs sievietes mazmeitiņa, laiku pa laikam izjūtot skumjas „bez iemesla” attiecībā uz savu vīru, var pat nenojaust, kas ir to patiesais iemesls.

Daudziem šādas sajūtas ir visai pazīstamas, tās mūs apciemo it kā spontāni un nav saistītas ar tiem notikumiem, kas dotajā brīdī ap mums norisinās. Reizēm mūsu pārdzīvoto izjūtu stiprums ir tik liels, ka mēs apzināmies savas reakcijas neadekvātumu, bet bieži, diemžēl, neko izdarīt nevaram, un to visu attiecinām uz sava rakstura īpatnībām. Mēs sev iestāstām, ka nākošo reizi tas vairs neatkārtosies, taču pietiek mums kaut nedaudz atslābināt kontroli, un viss atkal no jauna atkārtojas.

Psihologam vai psihoterapeitam, ja viņš nav mācījies sistēmas terapiju, arī ir visai grūti izprast tālākām paaudzēm nodoto jūtu dabu. Bet, ja neizprot problēmas iemeslu, ar to var strādāt gadiem. Daudzi klienti, nesaredzot kaut kādu „taustāmu” rezultātu, atstāju visu pa vecam, apspiež jūtas, bet tās tad atkal izpaudīsies jau kādā bērnā. Turklāt parādīsies atkal un atkal līdz pat tam laikam, kamēr ģimenes sistēmā netiks atrasts šo tālākām paaudzēm nodoto jūtu avots un tas, kam šīs jūtas bija domātas.

Šodien visā pasaulē notiek simtiem semināru, kuros apgūst Hellingera metodiku. Ģimenes izvietojuma metodika ļauj it kā atgriezties pagātnē un no jauna pārdzīvot tās izjūtas, ko pārdzīvoja mūsu iepriekšējās paaudzes. Un dod iespēju bez aizspriedumiem paraudzīties uz notiekošo, godināt mūsu senčus, un ieraudzīt to problēmu risinājumu, ko mēs pārdzīvojam šobrīd.

Ilustrācija: anyulurege.hu