Raksti

Kaķi minēti rakstos jau Senajā Ēģiptē. Arheologi, atrodot akmens plāksnē izcirstu kaķa attēlu ar siksniņu ap kaklu, secinājuši, ka šo dzīvnieku pieradināšana pie cilvēkiem un turēšana mājokļos aizsākusies jau gandrīz četrus tūkstošus gadu pirms mūsu ēras.

Krievu veterinārārsts Vadims Agafoničevs, pētot kaķu un cilvēku iepazīšanās vēsturi, apkopojis tekstus, kas liecina, ka pirms gadu tūkstošiem Nīlas ielejas iedzīvotāji ievāca rekordlielas graudaugu ražas.

Pēc faraona pavēles daļu ražas vienmēr nolika rezervē. Šo stratēģisko rezervi vajadzēja saglabāt, un tas nebija viegli. Labvēlīgais klimats veicināja peļu un žurku masveidīgu vairošanos, un tās lielos daudzumos aprija graudus. Ļaudīm talkā nāca kaki.

Bet kā un no kurienes kaķi nokļuva Ēģiptē? Vēsturnieki pieļauj, ka ēģiptieši kaķus ieveduši no Nūbijas, senas Āfrikas valsts Nīlas augštecē, izpētījis Vadims Agafoničevs.

Senie ēģiptieši pienācīgi novērtēja graciozā un gudrā dzīvnieciņa pūles valsts graudu krājuma saglabāšanā. Lielo vairošanās spēju, nakts dzīvesveida un neparasto, naktī spīdošo acu dēļ kaķus sāka godāt kā svētas radības.

Vienu no daudzajām Senās Ēģiptes dievībām – Bastu, Mēness, auglības un dzemdību dievieti – attēloja kā sievieti ar kaķa galvu. Pat par nejaušu kaķa nogalināšanu sodīja ar nāvi. Bija dabiski griezt kaķim ceļu, bet pēc tā nāves – apraudāt to kā ģimenes locekli.

Ēģiptiešu mīlestība un cieņa pret kaķu dzimtu bija labi zināma arī citām senās pasaules tautām. Papirusa tekstos par kaķiem lasāma šāda atziņa:

Kad tu domā, kaķis tevi dzird, pat ja tu neizdves ne vārda. Ar dievišķu skatienu viņš lasa tavas domas.

Faraoni nevienam neļāva svētos dzīvniekus izvest uz citām zemēm. Iespējams, tāpēc kaķa pieradināšanas laiks dažādos reģionos ir dažāds. Eiropā tas notika tikai mūsu ēras pirmajos gados.

Vadims Agafoničevs atklājis, ka pētnieki domā, ka mūsdienu kaķu sugas radušās no ēģiptiešu sugu krustošanās ar savvaļas meža kaķiem, kas apdzīvoja visu Eiropu. Protams, Eiropā mājas kaķus tik ļoti negodāja, tomēr pret tiem izturējās iecietīgi un humāni. Kaķi cilvēkiem palīdzēja, iznīcinot grauzējus. Sevišķi liela nozīme tādai palīdzībai bija mēra un holēras epidēmiju laikā.

Vēsturnieki pierādījuši, ka tieši žurkas, kas 15. gadsimtā tirdzniecības kuģu tilpnēs ieceļoja no Āzijas, Eiropas kontinentā ievazāja šo briesmīgo slimību ierosinātājus. Iznīcinot žurkas, kaķi glāba daudzu cilvēku dzīvību. Bet ko darīja cilvēki?

Viņi atmaksāja ar nepateicību. Kaķus, sevišķi melnos, sāka vajāt un iznīcināt. Tumsoņi tos uzskatīja par sātana kalpiem un vilkačiem. Protams, bija arī dzīvnieku aizstāvji. Vēsture ir saglabājusi viena vārdu – Hauels Djū , Velsas karalis. 10. gadsimtā šis dižciltīgais velsietis izdeva likumus, kuros bija kategorisks aizliegums nogalināt kaķus. Diemžēl tādu labsirdīgu un saprātīgu cilvēku tajos laikos nebija daudz.

Avots: Agafoničevs V. Dzīvniekterapija, 2006.

Ilustrācija: Viena no Ēģiptē atrastajām kaķa figūrām, nationalgeographic.com