Ticība

Kristība jeb kristības ir visas kristīgās dzīves pamats, piedzimšana dzīvei Svētajā Garā un durvis, caur kurām cilvēks ienāk Baznīcā un nonāk pie citiem sakramentiem. Kristības cilvēku atbrīvo no iedzimtā un visiem personiskajiem grēkiem un dāvā dievišķo dzīvi.

Vecais cilvēks, grēka mantinieks, līdz ar Kristu tiek apbedīts, lai kopā ar Viņu augšamceltos Dieva bērna dzīvei, “dzīvotu atjaunotu dzīvi” (sk. Rom 6, 4). Tas ir jaunas dzīves sākums, atdzimšana no ūdens un Svētā Gara, “bez kuras neviens nevar ieiet Dieva valstībā” (Jņ 3, 5). Tādējādi līdz ar Kristību cilvēks kļūst par Svētā Gara mājokli un tiek iekļauts Baznīcā.

Kristība tiek piešķirta, lejot kristības ūdeni uz kristāmā galvas un sakot: “N..., es tevi kristīju Dieva Tēva un Dēla un Svētā Gara vārdā.” Parasti Kristības sakramentu piešķir priesteris vai diakons, bet, tā kā šis sakraments ir tik svarīgs mūžīgās atpestīšanas nosacījums, nāves briesmu gadījumā var kristīt ikviens cilvēks, pat nekristietis, ja vien vēlas darīt to, ko pavēlējis Kristus.

Lai Baznīca piešķirtu šo sakramentu, priekšnosacījums ir vēlēšanās saņemt Kristību un ticība: “Kas tic un top kristīts, tas būs pestīts” (Mk 16, 16). Tāpēc pat bērnam, kurš jau ir spējīgs saprast ticības patiesības, Kristībai ir īpaši jāsagatavojas: jāiepazīstas ar ticības mācību un kristīgajiem pienākumiem, jātic tam, ko māca Baznīca, un jānožēlo savi grēki.

Tā kā neatkarīgi no paša gribas cilvēks nāk pasaulē ar pirmdzimto grēku, arī maziem bērniem ir vajadzīga jaunā piedzimšana Kristībā, lai tie tiktu atbrīvoti no tumsas varas un saņemtu žēlastību kļūt par Dieva bērniem. Bērnu ticību aizstāj vecāku un krustvecāku ticība. Tāpēc ir svarīgi, lai Kristības svinībās vecāki piedalītos ar izpratni un vēlāk nodrošinātu bērna ticības izaugsmi, palīdzot sagatavoties Gandarīšanas, Euharistijas un Iestiprināšanas sakramenta saņemšanai.

Tātad visu kristīto ticībai: vai tie būtu bērni vai pieagušie, pēc Kristības jāpieaug un jāattīstās. Tāpēc kristībās ir vajadzīgi krusttēvs un krustmāte (vai vismaz viens no tiem), kuriem jābūt spējīgiem un gataviem palīdzēt jaunkristītajiem, bērnam vai pieaugušajam, viņa kristīgās dzīves ceļā. Tāpēc krustvecākiem ir jābūt katoļticīgiem un pašiem jau ievadītiem kristīgajā dzīvē ar Kristību, Iestiprināšanu un Euharistiju.

Kristības mājas apstākļos

Ikvienu jaunpiedzimušu bērnu būtu jāaiznes uz draudzes baznīcu nokristīt tik ātri, cik vien tas iespējams. Tomēr dažreiz var notikt arī tā, ka bērns smagi saslimst vēl pirms vecāki ir paguvuši viņu nokristīt. Tādā gadījumā bērns bez vilcināšanās ir jānokristī tāpat mājas apstākļos.

Ja kāds no vecākiem nav katolis, viņam jāsaprot, ka bērna kristīšana katoļiem ir ļoti svarīga, jo mēs ticam, ka nenokristītam bērnam, pēc nāves ieejot mūžībā, daudz kas būs liegts. Viņš gan vienmēr būs pilnībā laimīgs, un tomēr, viņa spēja būt laimīgam ne tuvu nebūs tik liela kā tiem, kas saņēmuši Kristības sakramentu. Šis sakraments dara mūs par „jaunu radību", apveltot mūs ar Kristus gara bagātībām. Kad bērns jau būs izaudzis, viņam arī pašam savā sirdī būs jāpieņem Kristus kā Pestītājs un jādzīvo kristīga dzīve, lai vēlāk varētu būt debesu valstības cienīgs. Bet, kamēr viņš vēl nav sasniedzis prāta gadus, kad cilvēks ir spējīgs kaut ko izvēlēties, Kristus viņam var būt Pestītājs vienīgi caur Kristības sakramentu.

Ikviens cilvēks var nokristīt mazu bērnu, kuram draud nāve, ja vien viņš vēlas izdarīt to pašu, ko dara Baznīca, pat tad, ja viņš īsti nespēj ticēt tam, ko dara. Tātad, persona, kas kristī bērnu, uzlej uz bērna galvas ūdeni, vienlaicīgi sakot sekojošus vārdus: „N., es tevi kristīju Dieva Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā."

Tomēr vēlāk, ja bērns izveseļojas, viņš tik un tā ir jāaizved uz draudzes baznīcu, lai varētu noturēt kristību ceremoniju visā pilnībā, kā arī lai kristības reģistrētu draudzes arhīvā.

Avots: katolis.lv

Ilustrācija: creationoutreach.com