Raksti

Daudzi zinātnieki uzstāj, ka beidzot mūsdienās ir jālauž stereotipi par vīrieša lomu, emocionālo pasauli, vērtībām. Tomēr cilvēku apziņā, bet, īpaši pašu vīriešu apziņā, nostiprinājušos priekšstatus izdzēst ir ļoti grūti, jo viss, kas attiecas uz vīrieša jūtām, vēl joprojām ir liels „tabu”.

Mēs esam mantojuši pasauli, kur par vīrieša galveno uzdevumu un vērtību tiek uzskatīta spēja sargāt savu māju un materiāli nodrošināt ģimeni. Tas ir nostiprinājies stereotips un joprojām ir uzmanības vērts. Tomēr tās ir tikai vīrieša sociālās lomas, bet ne viņa personība kā tāda.

Vīrietim nav atļauti iekšēji meklējumi un sekošana dvēseles aicinājumam. Tādēļ, raugoties no sociālo lomu pozīcijām, vīrietis bieži vien atstāj veiksmīga cilvēka tēlu, tomēr, ja ielūkotos viņa dvēselē, aina būtu citāda. Vairums vīriešu turpina strādāt tikai dēļ šīm ārējām vērtībām, jo noslēdzoties emocionāli, nemaz nav varējuši apzināties, ka pastāv arī citas vērtības.

Lai vīrietī sāktos dziedināšanas process, viņam jāriskē un jākļūst godīgam attiecībā pašam pret sevi, jāatrisina situācijas un ar tām saistītie pārdzīvojumi, kurus agrāk uzskatīja par sev nepieņemamiem.

Ceļā uz panākumiem ir pazaudēts kaut kas ļoti būtisks – spēja just.

«Viņam jāspēj atzīt, ka ir nelaimīgs, neskatoties uz visiem saviem panākumiem. Jāpieļauj, ka nepazīst sevi un jāsaprot, kas viņam būtu jādara, lai glābtu sevi. Viņam jāpārvar bailes, kas aizšķērso ceļu domām par to, ka būs jāizmaina visa sava dzīve un jāuzņemas atbildība par izmaiņām, kas sekos. Iespējams, ka pirmais solis uz dziedināšanos ir pats grūtākais, bet tas palīdzēs nonākt pie pašapzināšanās», savā grāmatā «Zem Saturna ēnas. Vīriešu psihiskās traumas un to dziedināšana,»  norāda amerikāņu psihoanalītiķis Džeimss Hollis.

Vīrieša bailes vada viņa dzīvi. Jebkura cilvēka dzīvi mazākā vai lielākā mērā vada bailes, taču vīriešiem ir dziļa iekšēja nostādne, kas neļauj sev šīs bailes apzināt. Atšķirībā no vīriešiem, sievietes ir apveltītas ar emocionālu godīgumu un tā ir milzīga priekšrocība – viņas spēj bailes ari izpaust.

Vīrietis baidās no daudz kā. Pirmkārt, no mātišķā kompleksa, kas viņu pavada visu dzīvi. Vīrieši baidās no citiem vīriešiem, tā kā savstarpējās attiecībās viņiem gandrīz vienmēr nākas konkurēt – cits vīrietis tiek uztverts nevis kā brālis, bet kā ienaidnieks, kurš par katru cenu jāpārspēj.

Bez neapzinātām bailēm, vīrietis pazīst ari apzinātās bailes, bet tās slēpj, jo «baidīties nepieklājas». Džeimss Hollis tēlaini saka: «Iekšēji viņi jūtas kā bērni un kuģis, ar kuru viņi pār peld tumšo un brāzmaino jūru, nav drošs.»

Sieviete ir drosmīgāka, jo viņas dzīve nav tik izolēta un vientuļa kā vīrietim. Viņai vienmēr tuvāk ir bērni, kas arī dod zināmu drošības sajūtu. Pateicoties mātes instinktam, sievietei ir iedzimts tāds kā «beznosacījuma drosmes sindroms». Savukārt, vīrietim drosme, lai arī ir veidojusies evolūcijas ceļā, nostiprinājusies arhetipos vai mūsdienu stereotipos, tomēr aizvien jāsaņem no jauna. Uz to no mazām dienām viņu virza ģimene un vēlāk sabiedrība.

Šī gadsimtos nostiprinājusies pārliecība, ka vīrietim ir jābūt drosmīgam, liek viņam censties vienmēr uzvarēt sevi un apstākļus, nereti pilnībā liekot aizmirst par nepieciešamību pilnveidot arī viņa garīgo un emocionālo pasauli.

Avots: žurnāls „Psiholoģijas pasaule”

Ilustrācija: sxc.hu