Nauda

Nereti gadās, ka formāli par komandas vadītāju ir noteikts viens, bet darbus organizē un darbinieku lojalitāti izpelnījies pavisam cits cilvēks – spilgta personība ar attīstītām komunikācijas spējām. Šī situācija izskaidrojama pavisam vienkārši – darbinieki ir uzticīgi no sava vidus izraudzītajam līderim, nevis formālajam priekšniekam, kas nav attaisnojis uz viņu liktās cerības.

Par vadītāju tiek uzskatīta persona, kas oficiāli veic grupas vadīšanas un tās darbības organizēšanas funkcijas darbojoties grupas formālajā, lietišķo attiecību struktūrā. Viņa rokās ir sankcijas – tiesības sodīt un apbalvot, kuras viņš izmanto, lai ietekmētu grupas dalībnieku uzvedību grupai vajadzīgajā virzienā.

Vadītāju attīstībā ir bijušas trīs fāzes. Pirmā vadītāju paaudze vairumā gadījumu sastāvēja no juristiem. Juridiskos jautājumus nozīmīguma ziņā ar laiku aizstāja tehnoloģijas, tāpēc otrā vadītāju paaudze bija ar inženiertehnisku izglītību. Tas bija svarīgi laikā, kad konkurētspēja bija atkarīga no tehnoloģiskiem jauninājumiem. Turpinoties biznesa vides attīstībai, vadīšanas priekšplānā izvirzījās organizatoriskie, stratēģiskās plānošanas un finansu jautājumi. Trešā vadītāju paaudze nu jau ir biznesa vai vadības zinību maģistra grādu ieguvušie.

Ilggadējos pētījumos atklāts, ka bez formālās darbinieku hierarhijas katrā kolektīvā pastāv arī neformālo attiecību struktūra. Bieži starppersonu attiecību organizāciju grupā uzņemas pats vadītājs, taču ne vienmēr viņam tas izdodas. Šo attiecību regulācijai grupa var mērķtiecīgi izvirzīt arī citu cilvēku – līderi, kam tiek piešķirta augstākā statusa loma grupā. Pārējie darbinieki līderi respektē un ciena, jo viņš spēj uzturēt labas attiecības kolektīvā un ietekmēt citus pārliecinot, nevis piespiežot.

Mūsdienu sociālpsiholoģijā vadītāja un līdera funkcijas grupā tiek skaidri nošķirtas. Amerikāņu zinātnieks Beniss Vorrens ir uzskaitījis būtiskas vadītāja/menedžera un līdera portretu atšķirības.

Ilustrācijas: no interneta resursiem